Latvian New Testament Bible

Mark 5

Mark

Return to Index

Chapter 6

1


 

  Un Viņš, izgājis no turienes, gāja uz savu dzimteni; un Viņa mācekļi sekoja Viņam.  

 

 

-

2


 

  Un, kad atnāca sabats, Viņš sāka mācīt sinagogā; un daudzi, Viņu dzirdēdami, brīnījās par Viņa mācību, sacīdami: No kurienes Viņam tas viss? Un kas tā par gudrību, kas Viņam dota, un tādi brīnumi, kas notiek ar Viņa rokām?  

 

 

-

3


 

  Vai Viņš nav galdnieks, Marijas dēls, Jēkaba un Jāzepa, un Jūdas, un Sīmaņa brālis? Un vai Viņa māsas nav šeit pie mums? Un tie ieļaunojās no Viņa.  

 

 

-

4


 

  Un Jēzus sacīja viņiem: Nekur pravietis nav bez cieņas, izņemot savu dzimteni, savu māju un savus radus.  

 

 

-

5


 

  Un Viņš tur nevarēja darīt nevienu brīnumu, tik vien nedaudzus slimniekus Viņš dziedināja, uzlikdams rokas.  

 

 

-

6


 

  Un Viņš brīnījās par viņu neticību; un mācīdams Viņš apstaigāja apkārtnes miestus.  

 

 

-

7


 

  Un Viņš aicināja tos divpadsmit, un sāka tos sūtīt pa diviem, un deva tiem varu pār nešķīstajiem gariem.  

 

 

-

8


 

  Un Viņš pavēlēja tiem nekā neņemt ceļā līdz: ne somu, ne maizi, ne naudu jostā, bet tikai spieķi,  

 

 

-

9


 

  Un apaut sandales un neuzvilkt divus svārkus.  

 

 

-

10


 

  Un Viņš tiem sacīja: Kur jūs kādā mājā ieiesiet, tur palieciet, kamēr no turienes iziesiet.  

 

 

-

11


 

  Un ja kāds jūs neuzņemtu un jūs neuzklausītu, iziedami no turienes, nokratiet putekļus no savām kājām tiem par liecību!  

 

 

-

12


 

  Un viņi izgāja un sludināja grēku gandarīšanu.  

 

 

-

13


 

  Un viņi izdzina daudz ļauno garu un daudzus slimos svaidīja ar eļļu, un darīja tos veselus.  

 

 

-

14


 

  Ķēniņš Herods dzirdēja (jo Viņa vārds bija kļuvis zināms), un sacīja, ka Jānis Kristītājs uzcēlies no miroņiem, un tāpēc tādi brīnumspēki darbojas Viņā.  

 

 

-

15


 

  Bet citi sacīja, ka Viņš ir Elijs. Bet citi runāja, ka Viņš ir pravietis vai viens no praviešiem.  

 

 

-

16


 

  To dzirdot, Herods sacīja: Jānis, kam es galvu nocirtu, ir uzcēlies no miroņiem.  

 

 

-

17


 

  Jo Herods pats sūtīja un apcietināja Jāni, un saistīja viņu cietumā Herodijas, sava brāļa Filipa sievas dēļ, jo viņš to bija apprecējis.  

 

 

-

18


 

  Jo Jānis sacīja Herodam: Tu nedrīksti turēt pie sevis sava brāļa sievu.  

 

 

-

19


 

  Bet Herodija nīda viņu un gribēja to nonāvēt, bet nevarēja.  

 

 

-

20


 

  Jo Herods no Jāņa bijās, zinādams, ka Viņš ir taisnīgs un svēts vīrs, un sargāja viņu; un, to uzklausījis, daudz darīja un labprāt viņā klausījās.  

 

 

-

21


 

  Un kad pienāca attiecīga diena, Herods savā dzimšanas dienā Galilejas lielkungiem un kara virsniekiem, un augstajiem sarīkoja mielastu.  

 

 

-

22


 

  Un Herodijas meita ienāca un dejoja, un patika Herodam un tiem, kas kopā atradās pie galda. Tad ķēniņš sacīja meitenei: Prasi no manis, ko gribēdama, un es tev to došu.  

 

 

-

23


 

  Un viņš tai zvērēja: Visu, ko tu prasīsi, es tev došu, kaut vai pusi no savas valsts.  

 

 

-

24


 

  Bet tā izgāja un sacīja savai mātei: Ko lai es prasu? Bet tā sacīja: Jāņa Kristītāja galvu.  

 

 

-

25


 

  Un kad viņa tūlīt steigšus iegāja pie ķēniņa, tā prasīja, sacīdama: Es gribu, ka tu tūdaļ dotu man bļodā Jāņa Kristītāja galvu.  

 

 

-

26


 

  Un ķēniņš noskuma, bet zvēresta un to dēļ, kas bija pie galda, viņš negribēja to apbēdināt.  

 

 

-

27


 

  Un tas nosūtīja bendi un pavēlēja atnest bļodā viņa galvu. Un tas cietumā nocirta viņam galvu.  

 

 

-

28


 

  Un atnesa viņa galvu bļodā un deva to meitenei; un meitene atdeva to savai mātei.  

 

 

-

29


 

  Un kad viņa mācekļi to dzirdēja, tie nāca, paņēma viņa miesas un ielika tās kapā.  

 

 

-

30


 

  Un apustuļi, sapulcējušies pie Jēzus, pastāstīja Viņam visu, ko tie bija darījuši un mācījuši.  

 

 

-

31


 

  Un Viņš tiem sacīja: Nāciet savrup vientuļā vietā un atpūtieties drusku! Jo daudz bija to, kas nāca un gāja, un viņiem nebija pat laika ēšanai.  

 

 

-

32


 

  Un viņi, iekāpuši laivā, aizbrauca savrup vientuļā vietā.  

 

 

-

33


 

  Un tie redzēja viņus aizbraucam, un daudzi uzzināja to. Un tie kājām no visām pilsētām saskrēja tur, aizsteidzoties viņiem priekšā.  

 

 

-

34


 

  Un Jēzus, izkāpdams malā, redzēja daudz ļaužu; un Viņam kļuva to žēl, jo tie bija kā avis, kam nav gana; un Viņš daudz mācīja tos.  

 

 

-

35


 

  Un kad pienāca vēla stunda, Viņa mācekļi piegāja un sacīja: Šī vieta ir tuksnešaina, un diena jau pagājusi;  

 

 

-

36


 

  Atlaid viņus, lai tie iet tuvākajās sētās un miestos un lai pērk sev barību ēšanai!  

 

 

-

37


 

  Bet Viņš atbildēja tiem un sacīja: Dodiet jūs viņiem ēst! Un tie sacīja Viņam: Mēs iesim un nopirksim par divi simts dēnārijiem maizi un dosim viņiem ēst.  

 

 

-

38


 

  Un Viņš sacīja tiem: Cik maizes jums ir? Ejiet un palūkojiet! Un viņi uzzinājuši sacīja: Piecas un divas zivis.  

 

 

-

39


 

  Un Viņš tiem pavēlēja, lai tie visus nosēdina zaļajā zālē.  

 

 

-

40


 

  Un apsēdās rindās pa simtiem un pa piecdesmit.  

 

 

-

41


 

  Un Viņš, paņēmis piecas maizes un divas zivis, pacēla acis pret debesīm, svētīja un lauza maizi, un deva saviem mācekļiem, lai tie viņiem liek priekšā; arī divas zivis Viņš sadalīja visiem.  

 

 

-

42


 

  Un visi ēda un paēda.  

 

 

-

43


 

  Un tie savāca divpadsmit pilnus grozus ar pārpalikušajām druskām un zivīm.  

 

 

-

44


 

  Bet to, kas ēda, bija pieci tūkstoši vīru.  

 

 

-

45


 

  Un Viņš tūdaļ lika saviem mācekļiem kāpt laivā un pirms Viņa pārcelties pāri jūrai uz Betsaidu, kamēr Viņš atlaidīs ļaudis.  

 

 

-

46


 

  Un Viņš, atlaidis tos, uzgāja kalnā Dievu lūgt.  

 

 

-

47


 

  Un kad vakars metās, laiva bija jūras vidū un Viņš viens pats uz zemes.  

 

 

-

48


 

  Un Viņš redzēja tos strādājam airējot, jo bija pretvējš; un ap ceturto nakts sardzes maiņu Viņš, iedams pa jūru, gāja pie tiem un gribēja paiet tiem garām.  

 

 

-

49


 

  Bet tie, redzot Viņu pa jūras virsu staigājam, noturēja Viņu par parādību un kliedza.  

 

 

-

50


 

  Jo visi Viņu redzēja un izbijās. Un Viņš tūdaļ uzrunāja tos un tiem sacīja: Nomierinieties, es esmu, nebīstieties!  

 

 

-

51


 

  Un Viņš iekāpa pie tiem laivā; un vējš apklusa. Bet viņi vēl vairāk sevī brīnījās.  

 

 

-

52


 

  Jo viņi nesaprata notikumu ar maizēm; un viņu sirdis bija akluma skartas.  

 

 

-

53


 

  Un pārcēlušies viņi nāca Ģenezaretes zemē un piestājās malā.  

 

 

-

54


 

  Kad viņi izkāpa no laivas, ļaudis tūlīt pazina Viņu.  

 

 

-

55


 

  Un tie skrēja pa visu to apgabalu un sāka gultās nest tos, kas slimoja, turp, kur tie dzirdēja Viņu esam.  

 

 

-

56


 

  Un kur vien Viņš iegāja miestos vai ciemos, vai pilsētās, visur tie lika neveselos ielās un lūdza Viņu atļaut pieskarties Viņa drēbju šuvei; un kas Viņam pieskārās, tie kļuva veseli.  

 

 

-

Mark 7

 

 

 

 

HTMLBible Software - Public Domain Software by johnhurt.com

 


Other Items are Available At These Sites: